Amerikāņu neirobiologs, Stenforda Universitātes profesors Roberts Sapoļskis ir plaši pazīstams primatologs. Viņa lekcijām par cilvēka uzvedības bioloģiju - gēniem, hormoniem un smadzeņu bioķīmiju - internetā ir miljoniem skatījumu, bet viņa grāmatas lasīt ir tik viegli kā aizraujošus detektīvromānus. Sapoļskis ir viens no mūsdienu pazīstamākajiem zinātnes popularizētājiem, īsta rokzvaigzne ar fanu armiju visā pasaulē.
Ateista piedzimšana
Roberts Moriss Sapoļskis piedzima 1957. gadā Ņujorkā, Bruklinā, pārtikušā ortodoksālo ebreju - imigrantu no PSRS - ģimenē. Viņa tēvs bija veiksmīgs arhitekts, un Roberts auga komfortablos apstākļos, mīlestības un rūpju ieskauts. Zēns agri iemācījās lasīt un kā ikviens kārtīgs tā laika vidusslāņa bērns spēlēja klavieres. Bet ap astoņu gadu vecumu puika Amerikas Dabas vēstures muzejā atklāja sev pavisam citu pasauli - bioloģiju. Viņš caurām dienām klīda pa muzeja zālēm, stundām lūkojās uz primātiem un nepaguris lasīja par tiem. “Par manu kaislību uz visiem laikiem kļuva gorilla, bet muzejs - par otrajām mājām.” Divpadsmit gadu vecumā Roberts kaismīgi sapņoja dzīvot starp gorillām. Zēns sāka rakstīt vēstules zinātniekiem primatologiem un mācīties svahili valodu - jo viņš taču noteikti drīz brauks uz Austrumāfriku, un tur šīs zināšanas lieti noderēs.
Roberta ģimene bija reliģioza, un zēns godprātīgi ievēroja daudzās tradīcijas: “Ne jau patiesas ticības dēļ - vienkārši gribēju būt labs zēns.” Bet tad 14 gadu vecumā Roberts smagi saslima. “Dzīve kļuva nepanesama. Atceros, atvēru Bībeli un uzdūros šādiem vārdiem - cilvēks slimo tāpēc, ka ir nogrēkojies Dieva priekšā. Biju šokā. Dievs taču ir visuvarens, Viņš visu vada, bet vainu uzveļ man. Kā tā var? Kas tas tāds par Dievu? Es pārdzīvoju dziļu satricinājumu. Naktī pamodos un sapratu - nekāda Dieva nav, brīvas gribas nav, dzīvei jēgas arī nav… Man visapkārt ir tikai milzīgs, bezmērķīgs, vienaldzīgs Visums.” Un mirklī kļuva par pārliecinātu ateistu, neskatoties uz to, ka tā sagādāja vecākiem milzīgu vilšanos. Pats Sapoļskis to komentē tā: “Manos pusaudža gados pats svarīgākais bija atbrīvošanās no visām reliģiskajām pārliecībām.”
Primāts starp babuīniem
1978. gadā Roberts Hārvarda Universitātē ieguva bakalaura grādu bioloģiskajā antropoloģijā un devās uz Keniju, uz Masai Maras rezervātu. Pusotru gadu pētīja babuīnu sociālo uzvedību brīvā dabā, cenšoties izprast savstarpējo saikni starp stresu un slimībām. Šo dzīvnieku barā valda stingra hierarhija, un Roberts vēlējās noskaidrot, kā tēviņa vai mātītes statuss ietekmē viņu stresa līmeni un veselību. Viņš vēroja, kā notiek cīņas un tikšanās, kā rodas draudzība, kā izpaužas aplidošana un veidojas savienības. Tad, izmantojot šautriņu ar anestezējošu vielu, padarīja pērtiķus kustēties nespējīgus un pārbaudīja to asinsspiedienu, holesterīna un stresa hormona līmeni, kā arī to, cik ātri viņiem dzīst brūces.
Pavadot starp babuīniem 8-10 stundas dienā, Sapoļskis apguva pērtiķu paradumus, sejas izteiksmes un žestu valodu, ar to patiesi pārsteidzot šos dzīvniekus. Lai labāk spētu atšķirt savus aizbilstamos, viņš tiem deva vārdus - no Bībeles, saprotams. Alfa tēviņu viņš nosauca par Zālamanu, alfa mātīti - par Lea, pašu dumjāko un zemiskāko tēviņu - par Nebukadnecaru, bet viens no pusaudžiem, īsts dumpinieks un liels kauslis, tika pie vārda Džošua. Zinātniekam bija daži īpaši mīlulīši - jauna mātīte Batsheba, kas bija “gracioza un atturīga kā Ingrīda Bergmane”, un jauns tēviņš Obadja, kas “līdzinājās izklaidīgam Vīnes neirotiķim dekadences laikmetā”. Protams, ka oficiālajās atskaitēs visiem babuīniem bija nevis vārdi, bet numuri.
Āfrikas sižeti
- Kenijā profesors pirmo reizi ieradāskā nepieredzējis, bet dedzīgs jauneklis. Ieraudzījis, ka ziloņmātēm ir gandrīz vai sieviešu krūtis, viņš izbijās, ka seksuālās neapmierinātības dēļ jau jūk prātā un tas viņam rādās.
- Pēc Āfrikas ekspedīcijas atgriezies ASV, Sapoļskis reiz aizgāja uz kino. Ieraudzījis zālē miesās visai kuplu dāmu, viņš nodomāja: “Kilogrami 85-95, deviņi kubi anastezējošā līdzekļa. Jāšauj skaustā. Paaugstināts gaļīgums. Kad viņa nokritīs, vīrs metīsies aizsargāt, bet viņam ir īsi ilkņi.”
Izdzīvošanas skola
Lai gan starp babuīniem Roberts jutās, kā savējais, iedzīvoties Āfrikā izrādījās grūti. Valodas barjera, akūts naudas trūkums, vientulība, bezgalīgas slimības - ne gluži nāvējošas, bet mokošas un nepatīkamas: no regulārām problēmām ar zarnu traktu līdz malārijai… Jau pirmajā mēnesī viņu piemānīja un apzaga, bet kurators aizmirsa nosūtīt jaunajam zinātniekam naudu. Iztērējis visus ietaupījumus un pārdevis pat fotoaparātu, vīrietis bija tuvu izmisumam. Viņš nakšņoja pilsētas parkā, tirgū no letēm zaga augļus, bet viesnīcās - tualetes papīru, kā arī dažādi shēmoja viesnīcu restorānos, lai tiktu pie maltītes. Reizēm viņš piesēdās pie galdiņa, paēda un palūdza izrakstīt rēķinu, nosaucot kādu iedomātu istabas numuru.“Galvenais bija radīt pārliecinošu tēlu - ka esi kolonizators iekarotā valstī,” viņš pamāca.Arī brīvā dabā dzīve nebija droša. Ne reizi vien Robertam uzbruka alfa tēviņš Zālamans un vienu reizi iesita tik spēcīgi, ka sadragāja binokli. Pāris reižu zinātnieku gandrīz sabradāja degunradži un ziloņi. Viņam uzbruka arī leģionārskudras, kas spēj nograuzt cilvēku līdz nāvei.
Pat draugi masaji izrādījās ne vienmēr draugi - kareivīgi, neparedzami, viltīgi, cietsirdīgi, bet vienlaikus augstsirdīgi. Viņi pret zinātnieku izturējās labi, tomēr ne reizi vien viņš nonāca situācijās, kad dzīvība bija reāli apdraudēta. Reiz, stiepjot aizmidzinātu paviānu, viņš satika pazīstamus masajus un nolēma pajokot - nosauca upuri par savu brālēnu un pat nobučoja uz deguna. Bet masaji pēkšņi nostājās kaujas pozā un, kliegdami: “Nav brālēns, nav brālēns!”, pavērsa pret viņu savus šķēpus.
Bija gadījums ciematā, kad kāda masaju dāma niknuma lēkmē centās Robertu nosmacēt. Bet Ugandā, uz kurieni viņš devās atvaļinājumā valsts apvērsuma laikā, viņu gandrīz nošāva.
Par laimi, laikus iejaucās kāds paziņa. Pēc Kenijā masu nekārtību laikā viņu stipri piekāva un apzaga kareivji, kuri meklēja baltos nemierniekus.
Tādu gadījumu Roberta dzīvē bija ne mazums. Pats viņš uzskata, ka no visām neprognozējami bīstamajām situācijām viņu izglāba apbrīnojama paškontrole un arī vieglprātība - tādi laikam ir īsteni avantūristi un pirmatklājēji. Bet no izmisuma viņu glāba reti sastopama tāda kā sardoniska humora izjūta.
Bara pieredze
Vairāk nekā 25 gadus Sapoļskis katru vasaru atgriezās pie sava bara. Viņa pieredzi var lasīt aizraujošā grāmatā Primāta piezīmes - zinātnieka neparastā dzīve paviānu vidū (A Primate’s Memoir: A Neuroscientist’s UnconventionaLife Among the Baboons). Tie nav tikai zinātniski novērojumi, bet īstena babuīnu Santabarbara - ar spēcīgām kaislībām un meistarīgi savērptu sižetu. Kāda pazīstama literatūrkritiķe pat atzinusies, ka 2019. gadā draugiem visbiežāk dāvinājusi tieši šo grāmatu. Cits kritiķis to nosaucis par “episku sāgu ar atsauci uz ziepju operu” - un tā ir balta patiesība! Lasot, ar kādu maigumu un siltumu zinātnieks apraksta bara locekļus, saproti - viņš ne tikai pētījis paviānus, bet no sirds tos iemīlē-jis. Viņš raksta par to ciešanām, mīlestību, par cīņu par varu, slimībām un nāvi.
Citāti
- Tāpat kā mēs, arī babuīni nogalina sev līdzīgos, bet zivis māk ieriebt. Šimpanzes var just līdzi un cīnīties par taisnību. Ar ko tad mēs no viņiem atšķiramies?
- Būt veselam nozīmē slimot ar to pašu, ar ko slimo visi apkārtējie.
- Domājot par dzīvi, cilvēki dod priekšroku noteiktībai, bet, domājot par nāvi - varbūtībai. Vienmēr ir iespēja, ka paveiksies.
- Ja mēs būtu uzprojektēti gudri, tad, palielinoties patēriņam, mūsu vēlmes samazinātos. Taču cilvēciskā traģēdija ir tāda, ka, jo vairāk mums dod, jo vairāk mēs vēlamies. Un tas, kas vēl vakar mums sagādāja baudu, šodien jau liekas pats par sevi saprotams, bet rīt ar to būs par maz.
- Reizēm pietiek, ja organismā kaut ko mazliet izmaina - kāda hormona, barības vielu vai imūnā faktora līmeni -, lai ietekmētu to, kā smadzenes izstrādā domas un emocijas.
- Es ticu, ka mūsdienu pasaulē zināšanas ir noderīgas jebkuram cilvēkam, lai arī kā skolas laikā skolotāji censtos iedvest pret tām riebumu.
- Mēs, cilvēki, esam vienkārši vēl viens primātu veids - šausmīgi nervozi, kompleksu nomocīti, iemīlējušies sevī, ar dīvainiem gariem pirkstiem, bet vienalga primāti.
- Vislabākais, ko mēs varam izdarīt savu bērnu labā, - izpētīt, kā tikt galā ar stresu.
- Ja aplūkosi kāda smadzenes un kādā to daļā ievērosi bojājumus, tad ar 90 procentu ticamību sagaidīsi no šā cilvēka kaut ko sociāli nepieņemamu. Viņš ir vai nu sērijslepkava, vai arī ēdot čāpstina.
- Klasisks pāru primātu sugu piemērs ir Āzijas dienvidaustrumu giboni. Babuīni ir klasisks turnīru sugu piemērs. Bet cilvēki ir kaut kur pa vidu - ģenētiski, anatomiski, hormonāli. Tas arī izskaidro, kāpēc vairākums kultūru ir poligāmas, bet tajā pašā laikā cilvēki dod priekšroku momogāmijai, taču daudzi šajos monogāmajos pāros krāpj. Mēs esam kaut kur pa vidu visiem evolūcijas standarta modeļiem - nu pajautājiet dzejniekam vai šķiršanās lietu juristam! No evolūcijas viedokļa mēs esam pavisam apjukuši.
- Pandēmija no mums pieprasa kaut ko tādu, kas sociālam primātam ir ārkārtīgi grūti, proti - pārstāt būt sociāliem. It viss mūsos tam pretojas.
Atpakaļ dzīvē
Pēc ekspedīcijas Roberts pabeidza maģistrantūru Rokfellera Universitātē, aizstāvēja disertāciju par neiroendokrinoloģiju un ieguva doktora grādu. Savā karjerā Sapoļskis ir saņēmis desmitiem augstu novērtējumu, balvu un goda nosaukumu. Tagad viņš ir Kenijas Nacionālā muzeja Primātu pētniecības institūta zinātniskais līdzstrādnieks. Viņš izstrādā gēnu pārneses un gēnu terapijas metodes, kā arī meklē veidus, kā pasargāt jutīgos neironus no stresa kaitīgās ietekmes. Līdz pat pēdējam laikam Sapoļskis katru gadu kopā ar babuīniem pavadīja četrus mēnešus, pētot stresa izraisīto slimību saistību ar primātu personīgajām īpašībām.
Vēl Sapoļskis Stenfordā trīs katedrās pasniedz bioloģiju, neiroloģiju un neiroķirurģiju, vadot trīs kursus: dzīvnieku šūnu bioloģija un fizioloģija, cilvēka uzvedības bioloģija un neironu bojāejas mehānismi. Kā lektors viņš ir lielisks orators, viņu klausīties nāk arī studenti no citām fakultātēm. Doktors publicējas ne tikai specializētos zinātniskos izdevumos, bet arī NationaGeographic. Sapoļska populārzinātniskās grāmatas ir viegli lasāmas, jautras un aizkustinošas, tās liek gan smie-ties, gan raudāt - kā bērnībā Džeralda Darela grāmatas. Taču Sapoļskis nekādā ziņā nav Darels pieaugušajiem - viņa loma ir daudz plašāka.
Tieši laikā!
Patlaban sabiedrībā ir strauji uzplaiksnījusi zinātniska interese par cilvēku - par antropoloģiju, kognitīvo psiholoģiju, neirobioloģiju. Mēs gribam noskaidrot, kas esam, kas vada mūsu darbības, vai tās var kontrolēt.
Šī tendence Sapoļskim nāca tieši laikā - zinātnieks vienmēr ir gribējis padalīties ar to, par ko ir svēti pārliecināts. Viņaprāt, tas taču ir tik aizraujoši - mēģināt izjaukt cilvēku, paviānu, jebkuru citu dzīvu radību līdz vissīkākajām sastāvdaļām un tad atkasalikt kopā! Turklāt Sapoļskis ir pārliecināts, ka Visums var pastāvēt ar stingru noteikumu un likumsakarību struktūru, bet bez vajadzības pēc kādām augstākām būtnēm. “Es tā mazliet propagandēju šīs idejas,” viņš pieticīgi saka.
Par orgasmu
Kursa Uzvedības evolūcija ietvaros, Sapoļskis uzsver, ka orgasms, no evolūcijas viedokļa ir pilnīgs atavisms. Sākotnēji tā mērķis bija sekmēt vairošanos, bet arlaiku orgasms kļuvis par apliecinājumu seksa un attiecību kvalitātei, tāds kā sociāls štamps. Un, ja vīrietim ejakulācija pati par sevi apliecina orgasmu, tad sievietes lielākoties to simulē, lai apliecinātu partnerim, cik viņš ir lielisks.
Sapoļska lauciņš
Zinātnieka galvenā tēma ir cilvēka uzvedība. Par to sarakstīta grāmata Labā un ļaunā bioloģija (The Biology of Humans at Our Best and Worst), par to viņš stāsta arī lekciju kursā Cilvēka uzvedības bioloģija. Uztvert šo informāciju var ikviens - tam nav vajadzīgas dziļas zināšanas bioloģijā, jo Sapoļskis runā raiti un interesanti - nekādas garlaicības un nomācošas pārgudrības. Dažreiz mēdz būt skarbs un ļoti tiešs, ne vienmēr politkorekts (īpašu sašutumu izraisīja viņa lekcija Reliģiozitātes bioloģija). Viņš stāsta par dažādu uzvedību - agresīvu, seksuālu, mātišķu un tamlīdzīgi, par ģenētiku, šizofrēniju, feromoniem un hormoniem… Zinātnieks ir pārliecināts - no bioloģijas skatpunkta vainas izjūta ir novecojis jēdziens, bet brīva griba - nekas vairāk kā mīts... Viņš izskaidro, kā darbojas dažādas smadzeņu daļas un kāpēc mūsu rīcību ietekmē seni notikumi. Viņš piesauc daudz piemēru un pamanās sasaistīt visu ar visiem, pat šķietami absurdas lietas. Kas kopīgs renesanses arhitektūrai un vīriešu krūtsgaliem? Kādi dzīvnieki izmanto spēļu teoriju? Kāpēc zinātniekiem nevajadzētu taisīt tetovējumus? Kāpēc Londonas taksometru vadītājiem ir palielināts hipokamps? Kā savstarpēji saistīts rādītājpirksta un zeltneša garums? Kāda ir saistība starp intrauterīno testosteronu un heteroseksualitāti vai homoseksualitāti? Un tā tālāk - vesela jūra visnegaidītāko jautājumu un zinātnisku atbilžu, kas izklāstītas viegli uztveramā veidā. Izrādās, lai cilvēku padarītu konservatīvāku vai ksenofobiskāku, pietiek telpā ieviest nepatīkamu aromātu vai nodarīt viņam vieglas fiziskas sāpes. Savukārt, ja izmēģinājumu trusītim iedod testosterona preparātu, viņš kļūst devīgāks. Bet, runājot par mums visiem tik pazīstamo stresu, Sapoļskis uzsver - ja dzīvnieku pasaulē tas ir būtisks izdzīvošanas, pārtikas ieguves un sociālās hierarhijas priekšnoteikums, tad cilvēkus vienkārši nogalina. Jo mēs nemākam to izslēgt, kā prot zvēri.
Dzīvesstils
Roberts Sapoļskis ir pasaules mēroga zinātnieks, bet bārdainajā vīrietī izbalējušos džinsos to ir grūti atpazīt. Viņam nekas no glamūra un statusa nemaz neesot vajadzīgs - viņš taču esot “vienkārši primāts”. Kā mēs visi, starp citu. Sapoļskis uzskata, ka viņa dzīve ir “kategoriski laimīga”. Laba veselība, tīkams darbs, brīnišķīga sieva Liza, pēc profesijas neiropsiholoģe - “mana dzīves mīlestība”. Pārim ir divi bērni. Dēls Bendžamins ir pabeidzis Stenfordu un strādā Google ar mākslīgo intelektu, meita Reičela Hārvardā studē mākslu.
Dzīves pārbaudījumi
Tomēr ne viss ir bijis rožaini arī ģimenē. Laikā, kad laboratorijai tika atņemts federālais finansējums, atklājās, ka gaidībās esošajai sievai ir ģenētiska saslimšana. “Diena, kad sievai nācās veikt abortu, bija sliktākā manā dzīvē. Un pēc tam es biju spiests atbrīvot cilvēkus no darba laboratorijā un atcelt ekspedīciju uz Āfriku. Man nekad nebija bijis tik smagi, sākās depresija,” viņš atceras. Steidzami vajadzēja meklēt veidus, kā izglābt darbiniekus un laboratoriju, un atrast iespēju izārstēt Lizu; tas bija visgrūtāk. Dabūjis grantu saviem turpmākajiem pētījumiem, Sapoļskis par to nepriecājās tik ļoti kā par Lizas kārtējo ģenētisko testu, kas deva cerību. Viņu pirmais bērns piedzima tikai pēc sešām neveiksmīgām grūtniecībām.
Sapoļskis ir viens no visas mūsu planētas intelektuālākajiem cilvēkiem, bet, atbildot uz jautājumu, par ko vēl viņš būtu varējis kļūt, ja nebūtu zinātnieks, profesors iesaucas: “Bez šaubām, par gorillu - par ko tad vēl?”
Grāmatas
- Stress, the Aging Brain, and the Mechanisms of Neuron Death (1992)
- The Trouble With Testosterone: And Other Essays On The Biology Of The Human Predicament (1997)
- A Primate’s Memoir: A Neuroscientist’s UnconventionaLife Among the Baboons (2002)
- Why Zebras Don’t Get Ulcers: The Acclaimed Guide to Stress, Stress-Related Diseases, and Coping (2004)
- Monkeyluv: And other Essays on Our Lives as Animals (2005)
- Behave: The Biology of Humans at Our Best and Worst (2017)
Bet ne mazāk interesantas ir zinātnieka videolekcijas - vērts sameklēt internetā!